Periimplanta Saslimšanas

Mūsdienu zobārstniecībā implantu ķirurģiskā ievietošana trūkstošo zobu rajonā ir kļuvusi par rutīnu ārstēšanas metodi, bet, pieaugot ievietoto implantu un pacientu skaitam ar ievietotiem implantiem, aizvien biežāk tiek konstatētas iekaisuma radītas problēmas, kas progresējušas lielākoties pacientam pašam nemanot to esamību.

Tas, vai iekaisums attīstīsties un ja attīstīsies, cik ātrā laikā, ir atkarīgs no daudziem faktoriem, bet galvenais periimplanta saslimšanu, tāpat kā periodontālo saslimšanu izsaucošais faktors, ir bakteriālais aplikums. Ja ārsts, kurš konsultē un apgalvo, ka implantu ievietošana 100% gadījumu atrisinās trūkstošo zobu problēmu bez jebkāda riska iekaisuma attīstībai ap implantu vai pat implanta zaudējumam, nesniedz objektīvu informāciju.

Iekaisums, kas attīstas ap implantu var skart tikai smaganu audus, bet, iekaisumam progresējot, bez smaganu audiem arī jau implantu apņemošo kaulu. Līdz ar to ir sastopamas divas periimplanta saslimšanu formas – periimplanta mukozīts un periimplantīts. Periimplanta mukozīta gadījumā iekaisums novērojams mīkstajos audos ap zoba implantu, bet periimplantīta – bez iekaisuma skartiem smaganu audiem jau novēro kaula noārdīšanos, osseointegrācijas samazināšanos, patoloģisku periodontālo kabatu veidošanos un, iespējams, strutošanu no tām.

Kaula zudums ap implantiem

Parasti periimplantīts progesē nesāpīgi un simptomus pacients var sajust salīdzinoši vēlu, kad iekaisums un kaula zudums ap implanta ir jau izteikti attīstījies. Pats par sevi periimplantīts “nesāp”. Implanta rajons var būt jūtīgs tikai tad, kad pieskaras vai tīra šo rajonu, diego.  Var būt slikta garša mutē, ja izdalās strutas. Izteikta iekaisuma gadījumā var palielināties lokālie limfmezgli.

Periimplantīta pazīmes

• smaganu asiņošana/apsārtums;
• aplikums/zobakmens;
• periodontālās kabatas ap implantu/strutu izdalīšanās no tām;
• progresējošs kaula zudums ap implantu;
• implanta vītņu atsegšanās.

Riska faktori, kas tiek saistīti ar periimplantītā attīstību:

• Neārstētas periodontālās saslimšanas implantu ievietošanas laikā, kā rezultātā patogēnā mikroflora no periodontālām kabatām nokļūst implantācijas vietā;
• Saglabājušās periodontālās kabatas ap zobiem, kas kalpo kā rezervuārs mikroorganismiem, līdz ar to ievietoto implantu virsma var tikt kolonizēta;
• Smēķēšana;
• Vispārējās veselības problēmas kā diabēts, imunās sistēmas traucējumi;
• Ķirurģiskie riska faktori;
• Neadekvāta protēzes/kroņa/tilta konstrukcija uz implanta.

Ārstēšana

Periimplantīts skar salīdzinoši mazu daļu pacientu, bet jāatzīst, tas grūti padodas ārstēšanai.

Vispirms ārsts veic rūpīgu klīnisku un rentgenoloģisku izmeklēšanu precīzas diagnozes noteikšanai un ārstēšanas plāna sastādīšanai un tikai tad uzsāk ārstēšanu, vispirms pacientu nopietni motivējot turpmākai un regulārai sadarbībai ar mutes veselības speciālistiem slimības gaitas kontrolei, kā arī instruējot par mutes dobuma kopšanas nepieciešamību un tehniku.

Lielākoties periimplantīta ārstēšanu veic ķirurģiskā ceļā, lai varētu efektīvi apstrādāt un dezinficēt implanta virsmu. Ja ir paredzama reģenerācijas iespējamība, lieto reģenerāciju veicinošus biomateriālus. Papildus nozīmē antiseptiskus līdzekļus un salīdzinoši bieži arī antibakteriālus.

Reizēm kauls ap implantu ir skarts tik ļoti, ka implantu nepieciešams izņemt un ir nopietni jāpārdomā vai likt jaunu tā vietā. Ne visi implanti, kurus skāris periimplantīts, var tikt glābti.

Galvenie ieteikumi periimplantīta attīstības novēršanai:

1. Nekad nesteidzieties ar implantu ievietošanu – pārdomājiet vai Jūsu mutes dobuma veselības stāvoklis un paša motivācija nodrošināt smaganu audu veselību ilgtermiņā būs pietiekoša.
   Atcerieties, apmēram 70% smaganu veselība būs atkarīga no Jums pašiem!
2. Implantus drīkst ievietot pacientiem, kuriem ir laba mutes dobuma higiēna, tātad veselas vai atveseļotas smaganas bez iekaisuma pazīmēm.
   Ja pacientam iepriekš dieagnosticētas periodontoloģiskās saslimšanas, tad vispirms ir jāatveseļo periodonts un tikai tad, kad ir sasniegta stabila smaganu veselība, drīkst ievietot implantus.
   Pacientam jāzina un jāsaprot, ka regulāras kontroles un atrašanās periodonta uzturošajā terapijā, ir pamats ilglaicīgai implantu kalpošanai.
3. Jūsu ārstam Jūs ir jāinformē par iespējamiem riska faktoriem, kuri var ietekmēt ārstēšanas gaitu un palielināt risku periimplantīta attīstībai.
4. Implantu ievietošana jāveic sertificētam ārstam atbilstoši vispārpieņemtajiem standartiem un ārstēšanas protokolam un implantu protēzes daļai ir jābūt veidotai tā, lai pacients varētu nodrošināt mutes dobuma higiēnu un aplikuma kontroli.
5. Regulāras kontroles jāveic ne tikai pirmajos gados pēc implantu ievietošanas, bet ilglaicīgi.